Kristīgās Dieva Baznīcas
[213]
Mēness un Jaunais Gads [213]
(Izdevums 2.0 19970830-19990724)
Dievs mums ir pavēlējis noteikt Jauno Gadu pēc Abiba (jeb Nisana) mēneša, kas ir pārējo mēnešu sākums. Jūdaismā Jaunais gads tiek svinēts Tirši mēnesī. Jādaisma un Bībeles uzskati ir atšķirīgi, tātad vienam no viņiem nav taisnība. Kas ir Jaunais Gads? Vai tie ir svinīgi tā Kunga svētki. Attiecībā uz šo svarīgo dienu Bībeles pozīciju ir sagrozījis rabīniskais jūdaisms, lai tādā veidā attaisnotu savas tradīcijas, kas tika paceltas pār Bībelei un Dieva pavēlēm. Šajā Jaunā Mēness, kas sāk Jaunu Gadu simbolismā Dievs ir vēlējies Sevi atklāt, un tā Viņš norāda Savas attiecības ar Draudzi, kuru vada Mesija.
Kristigas Dieva Baznicas (Christian Churches of God)
Australija: P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN
E-mail: secretary@ccg.org
Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv
(Copyright (c) 1997, 1999 Wade Cox)
Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.
Šo darbu
jūs varat izlasit World Wide Web
lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org
Mēness un Jaunais Gads [213]
Jūdaisms ir izlēmis, ka Jaunais Gads sākas 1. Tirši mēneša datumā, kas būtībā ir gada septītais mēnesis. Tradicionāli šis bija civilā gada sākums, un šo uzskatu jūdaisms ir pārņēmis no babiloniešiem. Viņi visu kalendāru nosaka pēc tā saucamā Tirši molada, kurš tiek noteikts pēc rēķināšanas un nav balstīts uz jaunajiem Mēnešiem ne pēc konjunkcijas, ne arī pēc ievērošanas. Tā ir cilvēku radīta sistēma, kas radusies no rabīniskajām mācībām, kuras nākušas no Babilonijas 344. Gadā pēc Kristus, un kuras 358. Gadā pēc Kristus sankcionēja rabīns Hilels II. Pilnīga sistēma netika fiksēta līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam. Tai nav bībeliska pamatojuma (sk. darbu God's Calendar (No. 156) (Dieva Kalendārs 156)).
Dievs Mozu skaidri instrurēja, ka Abibs jeb Nisans Izraēlam ir visu mēnešu sākuma mēnesis. Viņš tīši atcēla babiloniešuu sistēmu, kura Jauno Gadu noteica pēc Tirši. Babiloniešu vārds, kas apzīmē Tirši, ir Teshritu, no kura arī ir radies mums pazīstamais termins. Tas nozīmē - sākumu mēnesis. Jūdu kalendārs ir no Tirši līdz Elulam. Nisans šajā secībā vēl šodien parādās gada vidū. (The Jewish Calendar, Nicholas de Lange, Atlas of the Jewish World, Time Life, 1996, lpp. 88-89). Tomēr, Dievs teica, ka izraēla vidū tam tā nav jābūt. Sākuma mēnesim bija jābūt Abibam jeb Nisanam.
Šim mēnesim Abibam jeb Nisanam bija jābūt pirmajam mēnesim, tātad jānosaka gada sākums un beigas un viss kalendārs.
Būtisks ir fakts, ka, izpētot Bībeli, seno vēsturi un arheoloģiju, mēs atklājam, ka senais Izraēls faktiski klausīja Dieva norādes un ievēroja 1. Nisanu kā Jauno Gadu un svinīgus svētkus. Jūdaisms uzņēmās lielas sāpes, lai apklātu šo faktu un pat izmainīja bībelisko tekstu izpratni, lai attaisnotu šo maldināšanu. Mēs esam parādā Nāves Jūras tīstokļiem, LXX un modernajai zinātnei, kas palīdzējusi šajā gadsimtā šo lietu atklāt. Tomēr, pat rabīnu zinātnieki, tādi kā rabīns Kohns, Budapešas virsrabīns, 1894. Gada rakstā kategoriski paziņo, ka Tirši roš - hašanah Jaunais Gads ir vismaz trešā gdsimta pēc Tempļa izgudrojums (sk. Sabbatarians in Transylvania, CCG Publishing, 1998, p. v et. seq).
Bībele mums dod skaidras instrukcijas, ka Izraēls ievēroja, un mums ir jāievēro Nisana svētki kā svinīga svētku diena. Šī instrukcija ir atrodama Psalmos.
Šis teksts norāda, ka jaunais Mēness ir svinīga svētku diena. Šī vieta tiek nepareizi interpretēta kā attiecināma uz Tauru svētkiem, taču tā vispār neattiecas uz Tišri. Tālāk, tā attiecas uz Jauno Mēnesi, un ir bijuši mēģinājumi no ebreju teksta iztulkot tā, lai būtu lasāms - Jauns Mēness un pilns Mēness. Grīna Interlineārās Bībeles teksts tulko:
Tas ir tādēļ, ka ebreju teksts, lai apzīmētu jauno mēnesi, lieto vārdus SHD 2320 un SHD 3677. Grīns SHD 3677 interpretē kā attiecināmu uz pilnu mēnesi, un viņš šo interpretāciju ņem no jūdaisma un tā attiecināšanu uz Svētajām Dienām, kurš norāda uz Tauru svētkiem un nevis uz 1.Nisanu, kā tam vajadzētu būt. Soncino šo tekstu tulko kā:
Pat pieturzīmes tulkojumā ir aranžētas tā, lai pilno mēnesi norādītu kā svinīgu svētku dienu, tādā veidā novēršot uzmanību no 1.Nisana kā svinīgas svētku dienas.
Daži pat mēģina piedēvēt septīto jeb Tirši mēnesi, jo KJV skaidri norāda, ka šajā tekstā doma nevēršas uz pilno mēnesi, bet gan tikai uz jauno mēnesi, tātad, viņi pieņem, ka ar to domāts Tirši mēnesis, jo jūdi nesvinēja 1.Nisanu kā svinīgus svētkus. Tātad, šie apsvērumi ir kā sava veida apburtais loks.
Soncino veltīgi norāda uz komentētāju tekstiem, lai šo tekstu attiecinātu uz Tirši. Viņu komentāri norāda uz mēru, līdz kādam tie noiet, lai attaisnotu savas tradīcijas.
Jaunajā mēnesī. Tas nevar attiekties uz tauru pūšanu katrā jaunajā mēnesī (4.Mozus. x.10), jo šajos gadījumos tika pūstas sudraba taures un nevis shofar. Tomēr, septītā mēneša pirmajā dienā bija jāpūš shofar (4.Mozus. xxix.1), un šī diena tika ievērota kā piemiņa, kas pasludināta ar tauru pūšanu (ar shofar) (3.Mozus. xxiii.24). Ibn Ezra, tomēr, ka tas var attiekties arī uz katru Jauno Mēnesi, jo šādos gadījumos tika pūstas arī shofar. Vārda hodesh lietošana kā norāde uz Jauno Gadu ir mājiens uz vārdu hadesh (kas nozīm jauns jeb atjaunošanās) no tās pašas saknes, un norāda, ka Jaunais Gads ir laiks priekš atjaunošanāsno saviem darbiem (Midrash Shocher Tov).
Jaunajā mēnesī. burtiski. Aiklāt [mēnesi]. Kaut gan visi citi svētki notiek vēlākk, pilnā mēnesī, Jaunais Gads tiek svinēts mēneša sākumā, kad mēnes vēl aizien ir "aizklāts" (R. H. 8a). Vairums no komenētājiem to interpetē kā "noteiktajā laikā" (cf. Zālamana pamācības. vii).
Svētku diena. Ebreju chag, svētceļnieku festivāls, došanās uz Jeruzālemi, un šādi svētki bija trīs: Pasā svētki, Pentakosts un Tebrnakla svētki (5.Mozus. xvi.16). Vārds chag parasti tiek lietots attiecībā uz Tabernakla svētkiem, kuri patiešām tiek svinēti tajā pašā mēnesī, kurā jaunais Gads. Meiri interpretē pūtiet Shofar jaunajā Mēnesī, noliktajā laikā tajā mēnesī, kurā mūsu svētku diena iekrīt.
5. ... Jēkaba Dievs. Taures tiek pūstas pēc Jēkaba Dieva pavēles, Kurš atbrīvojis Savus pēcnācējus no Ēģiptes.
6. Tas. Tas varētu attiekties vai nu uz Jaunā Gada institūciju, jauno mēnesi vai taures pūšanu (sk. Hirsch).
Pirmā un galvenā Psalma doma ir tā, ka tas saista svētku laiku ar to laiku, kad Dievs izveda izraēlu no Ēģiptes zemes un parādījās viņiem pie Meribas ūdeņiem, kā mēs to redzam no 8. panta. Izraēls tika izvests no Ēģiptes un nonāca pie Meribas Abiba jeb Nisana mēnesī. Tātad mēs runājam par pirmā mēneša Jauno Mēnesi (Nisanu jeb Abibu), un tas nav septītais mēnesis (Tišri).
No komentāriem mēs redzam, ka tiek atklāti arī citi faktori. Termins Pilns mēness, šeit tiek burtiski uztverts kā mēness apklāšana. Tātad, tas nevar būt pilns mēness. Hiršs tā uzskata. Šeit ietvretais vārds ir SHD 3677 Keseh, kurš pēc Stronga uzskatiem nozīmē pilnība jeb pilns mēness, tas ir svētki noliktajā laikā, taču viņš uzskata arī, ka tas radies no rabīniskās lietošanas un šķietami izrietējis no SHD 3680, kas pēc viņa uzskatiem nozīmē kļūt apaļīgam, piepildīt tukšumu kā arī apģērbt, apklāt, apslēpt.
Jaunais Brown-Driver-Briggs-Gesenius Ebreju leksikons norāda, ka tas nozīmē pilns mēness, tomēr tā oriģināls ir apšaubāms. Tas ir pārmantots vārds kā Kuseu, kas nozīmē galvassega vai cepure kā arī pilns mēness kā mēness dieva tiāra... kā svētku diena.
Tomēr Hiršs (Hirsch) šo vārdu neuztvēra šādi, un, kas vēl svarīgāk, aŗī senais izraēls tamm nepiešķīra šadu nozīmi, kā mēs to varam redzēt no LXX. Kad septiņdesmit cilvēki Aleksandrijā iztulkoja Septuagintu, viņi šo pantu izmainīja, lai tas nozīmētu:
Tomēr, nav šaubu, ka LXX tulkošanas laikā tika izprasts, ka šis teksts norāda tikai un vienīgi uz Jauno Mēnesi, uz Abiba jeb Nisana mēnesi izraēla bērnu izvešanas laiku no Ēģiptes. Šie bija izraēla bērnu svinīgi Jaunā Gada svētki. Tā pastāv mūžīga pavēle attiecībā uz svinīgiem svētkiem 1. Nisanā. To nevar pārtaisīt, lai tas attiektos uz Tirši. Tas nenoliedzami bija Nisana Jaunais Mēness, taču uzsvars tika izmainīts.
Vajadzētu piezīmēt arī to (kā minēts iepriekš), ka chag attiecas uz visiem svētkiem, ne tikai uz Tabernakla svētkiem, tātad ne uz Tirši. Chagigah svētki bija trīs svētceļošanas svētki - Pasā/Neraudzētās Maizes svētki, Nedēļu jeb Pentakosta svētki, un Tauru jeb Tabernakla svētki. Samarieši ievēroja šos svētkus un devās svētceļojumā uz Gericimas kalnu, lai būtu tur Pirmā Mēneša 14. Un 15. datumā. To viņi dara vēl šodien.
LXX noliedz dažus vēlākos jūdaisma pieņēmumus, un kopā ar Nisanu tika noliegta no Jamnias laika otrajā gadsimtā, lai tādā veidā attaisnotu savas tradīcijas.
Vārdi šajā tekstā, kas attiecas uz Jauno Mēnesi, apstiprina koncepciju, ka tas attiecas uz Nisana Jauno Mēnesi, kas ir Jaunā Gada sākums. Šis sākums ir pilnīgi neredzamā meness fāze, un tas norāda arī to, ka tradīcijas nevar aizvietot mēnešu svētkus, ja tas ir vienīgais aprēķinu pamats. Abiba jeb Nisana Jaunā Mēness ievērošana kā jauna gada sākumu, paklausot Dieva lēmumam, tika izprasta visā izraēlā līdz pat Tempļa iznīcināšanai 70. Gadā pēc Kristus.
Mēness fāžu kustība ir detalizēti pieraakstīta vienā cikla daļā (4Q317 Frag. 1 Col. 2 + Frag. 2 Col. 2). Šīs fāzes tajā laikā tā tika izprastas ikdienā, un šī ievērošana nebija ārkārtēja funkcija, kā to veltīgi vēlāk mēģināja apgalvot rabīniskais jūdaisms.
Vēsturnieks Gmalēns norāda, ka jūdaisms uzskatīja, ka 30 dienu mēnesim seko 29 dienu mēnesis, un katriem 2 mēnešiem viņi atvēlēja 59 dienas.
Jaunā Mēness svētku apraksts ir atrodams Tempļa Tīstoklī (11Q19-20). 14 rindkopā mēs redzam, ka pirmās mēneša dienas, tas ir Jaunā Mēness, upuri tiek pieminēti kā speciāli, ar instrukcijām par Jauno Gadu pirmā mēneša pirmajā dienā. Tādā veidā Nāves Jūras tīstokļi diezgan skaidri norāda, ka Jaunais Mēness pirmajā mēnesī (Nisanā) ir uztverams kā Jaunais Gads un kā svinīga svētku un upurēšanas diena. Šie rituāli seko prasībām pēc septiņu dienu sķīstīšanās priesterības ikgadējajai ordinācijai.
Priesteru svētdarīšana notika kā septiņu dienu reordinācija, iespējams no dienas pēc Nisana Jaunā Mēneša, kā reliģiskās sistēmas un procesa sākuma, novedot pie nezinošo un maldīgo svētdarīšanas 7. Nisanā. (Ecēch. 45:20). Pastāv alternatīva, ka procesu iesāka 7. Nisanā un beidza 14. Nisanā, taču tas ir maz ticami. Visa šī koncepcija rabīniskajā jūdaismā ir izzudusi dēļ tās piesliešanās babiloniešu Tišri Jaunā gada sistēmai, tādā veidā atstājot novārtā paklausību Dievam un Nisana kā mēnešu sākuma ievērošanu. Svētdarīšanas prasības ir apskatītas darbā Sanctification of the Temple of God (No. 241)(Dieva Tempļa svētdarīšana (241).
Tempļa Tīstoklis (Kol. 14) par Nisana Jauno Gadu saka:
Jums ir jāupurē viena trešā no hina uz vienu aunu, uguns upurim, tam Kungam par patīkamu smaržu un vienu desmito ēfas no mlitiem pēc jūsu izvēles kā labības upuri, sajauktu ar eļļu, vienu ceturto no hina; un vīnu dzeramajam upurim ... ] (Wise, Abegg and Cook The Dead Sea Scrolls: A New Translation, Hodder and Stoughton, 1996, pp. 460-461).
Autori, no kuriem šis darbs ir citēts, ievēroja, ka šis teksts nav Bībelē. Ecēchiēla 45:18 parāda nolūku secībai, kuras pirmais elements ir vērsis. Speciāli upurēšanas rituāli netika pieminēti. Tomēr, 1. Nisana Jaunais gads kā mēnešu sākums bija Dieva iecelts kā statūti, un izpratne par šo dienu kā svinīgiem svētkiem ir saglabāta Psalmos, un tas tika ievērots līdz pat pirmajam gadsimtam pēc Kristus. Citiem vārdiem sakot, Tempļa periodā tas tika uztverts kā pareiz priekšraksts jeb statūts.
Tikai pēctempļa perioda rabīniskajā jūdaismā mēs varam ieraudzīt, ka Jaunais gads tiek ievērots Tišri mēnesī. Tad kalendārs tika noteikts pēc Tišri, balstoties uz atlikšanas metodi īstās metodes vietā, kura balstījās konjunkciju Nisana Mēnesī, kas bija pareizie svinīgie Jaunā Gada svētki, kā mēs to redzam no Psalma 81.
Vai ir kādi pierādījumi argumentam, ka jūda un jūdaisms izmainīja domu un metodi kalendāra un Jaunā Gada noteikšanā? Atbilde ir tāda, ka pierādījumi ir skaidri un neapgāžami. Faktiski tie ir satriecoši. Šeit ir daži attiecīgi citāti no izciliem zinātniekiem.
Ferdinands Deksingers (Ferdinand Dexinger) Samaritan Origins and the Qumran Texts. Methods of Investigation of the Dead Sea Scrolls and the Khirbet Qumran Site. Annals of the New York Academy of Sciences, Volume 722, 1994 (ISBN 0-89766-794-8).
Mūsu apsvērumu sākuma punkts ir acīmredzamais fakts, ka samariešu kalendāram, salīdzinot to ar jūdu kalendāru, ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Bez pārsteiguma mēs reģistrējam faktu, ka gan jūdiem, gan samariešiem ir Pesah, Shavout un Sukkota svētki, kuri visi ir minēti Pentatēhā. Apskatot Mazzota svētkus, pastāv noteiktas atšķirības, jo samarieši tos uzskata par atsevišķiem svētkiem no Pesah. Es neapskatīšu šo jautājumu, bet pievērsīšos citiem bībeliskiem svētkiem, tas ir "Spetītā Mēneša svētkiem" kuri pieminēti 3.Mozus 23,24, un kurus jūdu kalendārā svin kā Rosh ha-Shanah.
...
"Septītā Mēneša Svētkus" var uztvert vēl kā vienu Otrā Tempļa tradīciju smaritānismā.
Gan jūdu, gan samariešu liturģiskie teksti, lai arī pavisam atšķirīgiem vārdiem, norāda uz dažādām reliģiskām idejām attiecībā uz septītā mēneša svētkiem. Dažām no šīm idejām ir piešķirta liela nozīme... taču sitas uzskatītas par mazsvarīgām. Sofara (taures) nozīmē, pēc maniem uzskatiem, var būt noderīga, lai iegūtu kādu ieskatu vēsturiskajā šo svētku attīstībā. Šim nolūkam noderīgs atkal būs Kumrāna materiāls.
Sofar taures pūšana ir neatņemama jūdu Roš- hašanah liturģijas sastāvdaļa, taču tas nav pieminēts 3.Mozus 23,24. Bībelisko pierādījumu par Sofaru kā Terucas instrumentu var iegūt tikai atsaucoties uz citām Bībeles vietām, tas ir, uz Lv 25,9. Attiecībā uz Sofara pūšanu kā pavēli attiecībā uz šiem svētkiem, Amida (Amidah) nocitē trīs pastāvošus Pentatēhas pantus, kur pieminēta Sofar taure kā daļa no Sinaja notikuma. Neskatoties uz to, ka šie teksti ievada dekaloga tēmu, pats Dekalogs nav pārcitēts jūdu Roš - hašanah Musafā, tacu samariešu Šaharītā tas pastāv. Tas mums atgādina to, kas tika pateikts pirms saistības ar Dekalogu. 4.Mozus 10,10 kā noslēdzošais pentatehālais pants, ir iekļauts kā bībelisks teksts samariešu liturģijā vēl šodien. Tomēr, šis pants nerunā par Sofaru, bet gan par Hswsrt. Tas mums atgādina, ka Sofara piemuinēšana nmav arī mRH 3,3-4. Heinemans (Heinemann) tādēļ secina, ka Mišna šeit apraksta praksi, kas piekopta Otrā Tepļa periodā. Šī amidas daļa, lietojot 4.Mozus 10,10 tādēļ bija daļa no jūdu Tempļa liturģijas.
Samariešu Šaharits vispār nesatur pantus, kuros pieminēta Sofar, taču Hswsrt ir pieminēts vairākas reizes. "sofar" nav saistīts ar samariešu septītā mēneša svētkiem.
Salīdzinot šo materiālu ar Tempļa Tīstokli (11QTemp 25,3), kur pieminēti Septītā mēneša svētki, un balstoties arī uz 3.Mozus grāmatu, mēs tāpat varam novērot, ka arī šeit Sofar nav pieminēts, tomēr ir jāatzīst, ka 25 rindkopa ir ļoti fragmentāra.
Ja kāds nepieņem, ka samarieši kādā nezināmā laikā sāka svinēt savus Spetītā mēneša svētkus, tad loģiski, ka ir jāsāk meklēt kāds hronoloģisks sākuma punkts.
Ņemot vērā, ka samarieši nezimanto jūdu vārdus, lai apzīmētu mēnešus, bet tā vietā izmanto ciparus, ticams ir pieņēmums, ka samarieši tajā laikā, kad mēnešu apzīmēšanai tika ieviesti babiloniešu vārdi un gada kalendārs, nesekoja jūdu kalendāram. To apstiprina arī fakts, ka samarieši nesvinēja jūdu Purim un Hannukah svētkus, kas tika ieviesti Makabeāņu periodā. Tas atkal ved paralēli Kumrāna Svētku kalendāram. Tādēļ es nonāku pie secinājuma, ka, sākot ar Makabeāņu periodu, samarieši izbeidza savu reliģisko un liturģisko tradīciju attīstību kopā ar vispārējo jūdu bībelisko mantojumu. (ibid., p. 240)
Tas, ko attiecībā uz Samariešu Pentatēha tekstu, teica Franks Mūrs Kross (Frank Moore Cross), ir attiecināms uz samariešu reliģiju vispārējā nozīmē. "Samariešu teksts - rakstība ir vēls un pilns Palestīniešu tradīciju eksemplārs, lietots gan Jeruzālemē, gan Samarijā." Tas ir vispārējais jūdu mantojums, kurš radījis līdzīgu Kurmāna un samariešu pamatu. Un tieši Kumrāna materiāls mums ļauju iegūt jaunu un zinātnisku ieskatu Smariešu sākotnē. (ibid., Chapter: Conclusion, p. 244)
MAIKLS VAIZS (MICHAEL WISE) (Univ of Chicago): Man jums ir jautājums attiecībā uz jautājumu par vispārējo jūdu mantojumu. Šeit es domāju par kalendāra tekstiem no Kumrāna. Kā jums zināms, ir vesela grupa tekstu, kas veido saskaņu ar lunāro kalendāru (tā formu vai versiju, vai vismaz tā šķiet), un 364 dienu kalendāru, kādu pazīstam mēs. Laita, kas mani šajā saistībā interesē, ir tā, ka mēness kalendāra versija izskaitļo dienu, kurā mēnesis beidzas. Šis fakts man norāda, ka jaunais mēness tika kalkulēts un ir ekvivalents modernajam astronomiskajam jaunajam mēnesim vairāk, nekā jaunajam mēnesim, kas tiek noteikts pēc aplūkošanas. Citiem vārdiem, tas tiek noteikts pēc saules un mēness konjunkcijas, nevis pēc māness parādīšanās neapbruņotai acij.
To pašu es redzu samariešu lunisolārajā kalendārā. Tas ir izkalkulēts jaunais mēness: nebalstīts uz vērošanu, bet gan astronomisks jaunais mēness. Vai pēc jūsu uzskatiem, tas norāda uz kādu no jūdu mantojuma elementiem, kas ved atpakaļ uz Otrā Tempļa periodu? (ibid., Chapter: Discussion of the Paper)
Vai jūdu kalendārs parāda izmaiņ no oriģināla, kas iespējams ir līdzīgs Samariešu kalendāram, izņemot 25. Marta atlikšanu?
1.Laiku 24:1-18 apraksta kā ar meslu mešanu tika noteiktu priesteru kārtība. Kā tas Laiku grāmatā ir noteikts, kārtība sākās ar Jehoiaribu un beidzās ar Maciju. Šī procesa apzīmējošais vārds Kumrānā ir mishmarot, tādā veidā norādot uz atlikšanas sistēmu 1.Laiku 24 - taču savādākā kārtībā. Tā vietā, lai sāktu ar Jehoisaribu, Kumrāna teksti sāk ar Gamulu. Iespējams, ka šīs izmaiņas cēlonis ir tas, ka 1.Laiku pieminētais saraksts savu rotāciju sāka rudenī. Jehoiaribs sāka kalpošanu septītajā mēnesī, Tišri. Turpretim, Kumrāda kalendāra teksti pieņem pavasara Jauno Gadu, sākot gadu Nisana mēnesī. Šie atšķirīgie sākumi rodas no atšķirīgas radīšanas stāsta izpratnes. Radīšana notika pavasarī. Tātad, mūžīgajai kārtībai, kas balstīta uz radīšanu, tāpat ir jāsākas pavasarī. Pavasara jaunais gads nozīmēja to, ka priesterības rotācijai ir jāsākas ar Gamulu.
Ir norādes, ka Kumrāna kalendārs sākotnēji sastādīja vienu pilnu sešu gadu ciklu. Katru reizi, ka tika noteikts jauns rotācija sākums, bija "Jaunie mēneši [7]" un reliģiskā kalendāra svētki. ...
[7] Teksts runā par sdvdv dh jo Kumrāna sistēmā astronomiskais jaunais Mēness tikai gadījuma pēc iekrita mēneša sākumā. (Michael O Wise An Annalistic Calendar from Qumran NYAS722, Chapter: Discussion, p. 395)
Rabīniskā jūdaisma rīcībai nav bībeliska pamatojuma.
Dievs savās instrukcijās ir ļoti skaidrs. Abiba jeb Nisana mēnesim ir jums jābūt mēnešu sākumam. Pirmā svētā gada diena ir svinīgi svētki, un tas tā tika izprasts no ķēniņu laikiem daudzus gadsimtus līdz pat Tempļa iznīcināšanai. 1.Nisans ir patiesais Dieva jaunais Gads, un tie ir svinīgi svētki kā pirmā mēneša pirmā diena.
Tas mūs noved pie nākošā punkta.
Jaunā Gada Noteikšana
Jaunā Gada noteikšana 1.Nisanā ir savstarpēji saistīta ar Pasā.
Senā formula 1.Nisana noteikšanai bija vienkārša, un pēc tās tika noteikts viss gads.
Šī formula ir atrodama Šūrera (Schurer) (The History of the Jewish People in the Age of Jesus Christ, Vol. I, Calendar Appendix, pp. 590, 593). Viņš vienkārši saka, ka Pasā svētkiem, kuri sākās 14. Nisanā, vienmēr ir jāiekrīt pēc pavasara ekvinokcijas, kad Saule atrodas auna zīmē (lpp. 593). Šūrers norāda uz Anatolija komentāriem, kuri ietverti Esebiusa rakstos, kas norāda, ka šāds ir bijis visu jūdu autoritāšu uzskats.
Tātad metode ir vienkārša. Jaunais gads bija ekvinokcijai tuvākais Jaunais Mēness, kad pilns mēness varēja iekrist pēc ekvinokcijas un saule atradās Auna zīmē. Šī vienkāršība ir acīmredzama. Nepastāvēja nekādas nopietnas problēmas Jaunā Mēness noteikšanā. Vienīgā problēma, kas cilvēkiem bija, bija ekvinokcijas noteikšana. Jūdu zināšanu ietvaros tas bija vienkārši, jo ēģiptieši bija rēķinājuši gan ekvinokciju, gan solāro gadu. Pat vislētticīgākais nevarētu pieņemts, ka viņi bija atkarīgi no rietumu sistēmas, kurā pēc Juliāna datumiem, tika noteiks 21. Marts jau no Aleksandrijas laikiem, kaut arī Romai ekvinokcija bija 18. Martā (Juliāns) (sk. Nicene and Post Nicene Fathers second series, Vol. XIV, pp. 55 ff. for details of the conflict). Gregoriāņu sistēmā tas var iekrist 21-23. martā.
Tātad agrākais Jaunā gada datums bija 14 dienas pirms 21. Marta (Juliāns) - tas ir - 8. Martā. Tas bija agrākais datums, kurā varēja iekrist 1.Nisans. Vēlākais datums tiek noteikts pēc 15. Nisana un sauli Auna zīmē. Saule pamet Auna zīme 19. aprīlī. Tātad, vēlākais datums, kurā var sākties Pasā svētki, ir 19/20. Aprīlis. Pieņemot to, 14. Nisans vēlākais var būt 20. Aprīlī. Tātad, 15. Nisans nevar būt vēlāk kā 20/21. Aprīlī.
Tā, pamatojoties uz senajiem ebreju noteikumiem, 1. Nisans, jeb Svātā gada sākums nevarēja būt agrāk par 8. Martu un ne vālāk 5/6 aprīli (Juliāns) jeb 8/9. Aprīli (Gregoriāņu kalend.) ja diena ir trīsdesmit mēneši un ekvinokcija 23. martā.
Tādēļ ir neiespējami, ka Pasā varētu būt agrāk par pavasara ekvinokciju un vēlāk par 20/21. aprīli.
Līgojamais upuris svētdienā nevar iekrist agrāk par 23. Martu (22 martā pēc Juliāna) un vēlāk kā pirmajā Svētdienā jeb pēc 20/21 aprīlī. Tātad Līgojamā upura vēlākais datums ir 25. Aprīlis (Juliāns) jeb 26/27. Aprīlis (gregoriāņu kal.), ja Pasā svētki iekrīt 20/21. aprīlī.
Tas mūs noved pie atšķirībām starp samariešu un saduķeju kalendāra, kuru ievēroja Tempļa periodā. Samarieši un saduķeji ievēroja vienu un to pašu metodi mēnešu noteikšanā, kalkulējot astronomiskā jaunā mēness fāzes. Tomēr, starp viņiem bija būtiskas atšķirības, jo Smariešu pieraksti norāda, ka Jaunā gada noteikšanas metode balstījās uz mēnesi, kas seko ekvinokcijai, nevis ir pirms tās. Tas nozīmē, ka ievērojamu periodu samariešu kalendārs kavējās par vienu mēnesi salīdzinājumā ar jūdu kalendāru Tempļa periodā vismaz no otrā gadsimta pirms Kristus. Tā samarieši bieži vien ievēroja savus svētkus Tempļa kalendāra astotajā mēnesī. Vēl vairāk, viņi bija pieļāvuši vēl kādu nopietnu kļūdu, kas radīja Deksingera pieņēmumu, ka viņi iesaldējuši savu kalendāru līdz vismaz Makabeāņu periodam. Mēs līdz zināmai pakāpei diezgan precīzi varam noteikt, ka viņi būtībā bija apstājušies laikā periodā pirms otrā gadsimta pirms Kristus sākuma.
Mēs to varam izdarīt sekojošā veidā. Darbos Jeroboam and the Hillel Calendar (No. 191) un The Quartodeciman Disputes (No. 277) mēs redzējām, ka samarieši noteica savu Jauno Gadu no ekvinokcijas 25. Martā. Šis datums tika fiksēts kā ekvinokcija pēdējā gadsimtā pirms mūsu ēras Juliāna kalendārā, taču būtībā tas atspoguļoja daudz senāku praksi. 277. Darba tekstā mēs varam iegūt vairākus argumentus, kas apstiprina šo nostāju.
"Jaunais Mēness un svētki"
Jaunais Mēness bija vissvarīgākais aspekts mēnešu noteikšanā, un Nisana Jaunais Mēness noteica gadu, nevis Tišri, kā to nosaka jūdaisms no trešā mūsu ēras gadsimta. Roš Hašanah, zem savas pašreizējās sistēmas, nav uztverams kā pareizs bībelisks vai Tempļa perioda nolikums, vai arī kā pareizs Jūdu - kristiešu nolikums.
Alexandrijas Filo [tr. by F H Colson (Harvard University Press, Loeb Classical Library, Cambridge, MA, 1937); The Special Laws, II, XI,41] mums saka: "Trešie svētki ir jaunais mēness, kas seko mēness konjunkcijai ar sauli". Un II, XXVI, 140: "Tas ir Jaunais Mēness, jeb lunārā mēneša sākums, tas ir, periods, starp vienu konjunkciju un nākamo, periods, kas tiek rūpīgi aprēķināts astronomijas skolās". Vajadzētu piezīmēt, ka populārajā I Hendrickson Publishers izdevumā (1993) of C D Jonge's 1854 tulkojumā nav iekļauta tā pati informācija, ko iekļāvis Kolsona (Colson) tulkojums. Ir norādes, ka konjunkcijas bija noteicošās nosakot pirmo mēnesi.
Gan samarieši, gan saduķeji noteica kalendāru pamatojoties uz konjunkciju, un svētki tika noteikti saskaņā ar šo konjunkciju visās sistēmās Tempļa periodā, izņemot eseniešu sistēmu, kurā bija fiksēts kalendārs un 14. Abibs katru gadu iekrita otrdienā ar fiksēta cikla iestarpinājumu. Samarieši vēl mūsdienās kalendāru nosaka pamatojoties uz konjunkciju (sk. darbu God's Calendar (No. 156)(Dieva Kalendārs [156]), 1999 edition).
Samarieši ieviesa kļūdu savā kalendārā un noteica pirmo mēnesi, kas sākas Jaunajā Mēnesī, kam vienmēr jāiekrīt pēc ekvinokcijas, kura, pēc viņu uzskatiem, bija 25. Martā. Aprēķini (1988-2163 CE), kā to pieminējis priesteris Eleāzars ben Tsedeka, ir iekļauti Pasā un Mazzota lūgšanu grāmatā, Knws tplwt hg hpsh whg hmswt (Holon, 1964), lpp. 332-336 (sk. Reinhard Pummer Samaritan Rituals and Customs, pp. 681-682 fn. 201 in Alan D. Crown Ed. The Samaritans, 1989, J. C. B. Mohr (Paul Siebeck) Tubingen). Arī šis fakts norāda, ka mēs lūkojamies uz senu vispārēju avotu, kurš ir balstīts uz kalendāru, kad ekvinokcija bija 25. Martā. Šis datums bija ilgi pirms Kristus, un to standartizēja Jūlija Cēzara kalendārs (sk. David Ewing Duncan, The Calendar, 4th Estate London, 1998, p. 81).
Tas norāda uz iespējamo kļūdas avotu. Senais laiks nosakot konjunkciju 25. Martā, būtībā ir radies no Otrā Tempļa perioda. Tas norāda arī uz to, ka mēs iespējams lūkojamies un kļūdu kombināciju, no kurā kāda no kļūdām varēja rasties kalendārā Jeroboāma laikā (sk. Jeroboam and the Hillel Calendar (No. 191) (2nd ed.).
Samariešu novirzes izlabošana
Pirmais, ko mēs apskatīsim, ir ekvinokcijas fiksētais datums. Fiksēta ekvinokcija ir aberācija laikā.
Ekvinokcija laika gaitā progresē, jeb, precīzāk, regresē, un tādā veidā Lunisolārais Jaunais Gads progresīvi virzās uz priekšu.
No šī fakta izriet, ka ja mēs nosakām ekvinokcijas datumus, mēs varam izlabot agrākos un vēlākos punktus laikā, kurā samariešu samariešu kalnedārs radās.
Dāvids iegāja Jeruzālemē 1005. Gadā pirms Kristus, un tajā laikā ekvinokcija bija 30. Martā. Tātad Jaunais Gads vecā Tabernakla laikā nekad nebija agrāk par 17. martu.
Pirmā Tempļa un jūdas un izraēla sadalīšanas laikā ekvinokcija bija 29. Martā un agrākais datums, kurā iestājās Jaunais Gads, bija 16. Marts.
Kad izraēls devās gūstā 722. Gadā pirms Kristus, ekvinokcija bija 28. Martā, un agrākais Jaunā Gada datums bija 15. martā.
Kad jūda devās babilonijas gūstā un Templis tika iznīcināts, ekvinokcija bija 27. martā. Jaunā Gada agrākais datums bija 14. marts.
No šī fakta nav šaubu, ka samariešu kalendārs, kā mēs to zinām, bija fiksēts no Pirmā Tempļa krišanas laika un šinī laikā Izraēlā netika praktizēts. Tas tomēr nenozīmē, ka noteikums par Jaunā mēness noteikšanu pēc ekvinokcijas, netika praktizēts, un šis bija noteikums, kas darbojās arī Jeroboāma kalendārā. Tiek uzskatīts, ka mēs būtībā skatāmies uz divām novirzēm samariešu kalendārā. Pirmā novirze bija Jaunā Gada ielikšana pēc ekvinokcijas, kas nozīmēja, ka Jeroboāma Jaunais Gads vienmēr bija pēc 28. Marta visas izraelītu valsts laikā.
Tad mēs varam turpināt noteikt agrāko laiku, kad samariešu kalendārs varēja sākt darboties.
Kad Otrais Templis, kā arī Elefantīnas Templis tika iznīcināts līdz 410. gadam pirms Kristus, ekvinokcija bija 26 . martā un palika tur līdz Ezras un Nehemijas atjaunošanai un līdz Vecās Derības kanona izlabošanai 321. Gadā pirms Kristus.
Mēs varam secināt, ka samariešu kalendāra labošana notika kādu laiku pēc Ezras nāves (pēc. 321. gada). Tas var būt tajos notikumos starp Maķedoniešu un babiloniešu ēru pēc 229. Gada pirms Kristus, kurus pieminējis Frazers, un kurus mēs apskatīsim vēlāk.
Svētku svinēšana astotajā mēnesī, ko nosodīja Bībele, varēja sākties no prakses, ka jaunajam mēnesim vienmēr vajadzēja iekrist vai nu ekvinokcijā, vai arī pēc tās. Liekas, ka šo aspektu samarieši nav mainījuši kopš izraēla krišanas. Šī iemesla dēļ viņi nonāca zem lāsta un ir vienīgās izraēla paliekas, kas nav svētītas ar Jāzepa pirmdzimtā tiesībām. Iespējams, ka samariešu aprēķini tika turēti slepenībā tieši šī iemesla dēļ. Tomēr viņi un saduķeji vienmēr noteica kalendāru pamatojoties uz konjunkciju, kā tas bija sākotnēji tempļu periodu praksē.
Šo divu sistēmu noviržu noteikšana
Mēs varam noteikt punktu, kurā babiloniešu kalendārs un tāpat arī senais vecās ekvinokcijas kalendārs tika pārveidots, un tas ir aprakstīts dažādās prominentu zinātnieku šī gadsimta izpētēs. Šie zinātnieki ir Džeims Frazers (James Frazer) Zelta Zara autors, un viņa draugs, semītisko lietu zinātnieks, W. Robertsons Smits.
Darbā Zela Zars (Part V, Vol. 1 (i. e. Vol. 7) 259. lpp), Frazers parāda novērojumu attiecībā uz gada mēnešiem kaldieša Berorusa dienās. Viņš novēro, ka, tā kā Berosus veltīja savu vēsturi Antiohas Soteram, viņš droši vien lietoja Maķedoniešu kalendāru, un ka viņa laikā maķedoniešu mēnesis Lous sakritis ar babiloniešu mēnesi Tammuzu. Tad viņš savā fn. 1 nocitē iemeslus. Liekas, ka nedz viņš, ne arī Robertsons Smits nav sapratuši viņu atklājuma lielo nozīmi. Viņš saka:
"Sīriešu - maķedoniešu kalendārā Lous reprezentē Ab mēnesi, nevis Tammuz. Kāpēc tas atšķiras babiloniešu sistēmā?. Es domāju, ka tas par vienu mēnesi atšķīrās, vismaz sākotnējos grieķu monarhijas Āzijā laikos. Jo mēs no babiloniešu novērojumiem Almagestā zinām (Ideler, I, 396) ka 229. Gadā pirms Kristus Xanthicus sākās 26. februārī. Tātad as bija mēnesis pirms ekvinokcionālā mēneša, nevis Nisans, bet Adars, un Lous attiecās uz Tammuzu kā lunāro mēnesi".
Šie citāti rada ļoti svarīgu jautājumu.
Tas skaidri norāda, ka 229. Gadā pirms Kristus maķedoniešu kalendārs bija par mēnesi agrāks nekā babiloniešu kalendārs. 26. Februāra laiku ir devis Robertsons Smits.
Tomēr pastāv arī cita atbilde. Tas attiecas uz šīs atšķirības iemeslu 229. gadā. Visticamākais iemesls ir tāds, ka Xanthicus tika noteikts no ekvinokcijas jaunajām kalkulācijā, kas vairs nebija 25. Martā, kā tas bija Babilonijas gadījumā un austrumos iepriekšējos 130 gados, kā mēs un samarieši to saprotam. Šeit mēs varam paraudzīties uz avotu novirzēm starp samariešu un seno ebreju kalendāriem un to kalendāru, kurā sākās ekvinokcijas kustība agrāk nekā 25. Martā un tuvāk 22/23. Martam. Tātad, ja tas ir tā, izpratne par to, kad sākās babiloniešu mēnesis, būtu nepareiza. Robertsons Smits būtībā iespējams ir norādījis uz gadu, kad maķedonieši izmainīja kalendāru un babilonieši tam tomēr nesekoja. Tā babiloniešu gads būtībā bija mēnesi vēlāks, un Xanthicus neiesākās 26. Februāri, kā to uzskatīja Robertsons Smits, bet gandrīz mēnesi vēlāk, 25. Martā vai vēlāk. Iespējams, ka babilonieši tad sāka ievērot mēnešus tā, kā to samarieši dara vēl šodien, no jaunā mēness pēc ekvinokcijas, tādā veidā dzīvojot mēnesi vēlāk nekā ievērojot īsto Nisanu. Tā samarieši kļūdās apmēram sešdesmit procentos laikā, kad viņu pirmais mēnesis iekrīt mēnesi vēlāk nekā Nisans, kā to pierakstījis Jozephus. Modernais jūdaisms kļūdās lielāko daļu sava laika Hilela un vēlākās rabīniskās sistēmas dēļ, un draudze tuksnesī būtībā ir vienīgā, kas visu laiku ievēro pareizos svētkus.
Šis novērotais konflikts iespējams ir radies no ekvinokcijas izmaiņas un vadoties pēc noteikumiem, pirmie mēneši ir atstumti atpakaļ. Roberta Smita aprēķini ir jāapskata sīkāk.
Šī novērojuma nozīme ir tā, ka 229. Gadā pirms Kristus ir redzams konflikts kalendāra ievērošanā un attiecībā uz gada pirmo mēnesi, kas iespējams radies no ekvinokcijas izmaiņām. Konflikts demonstrē vēlāko iespējamo novirzes datumu. Kā Deksingers augstāk minējis, no pierakstiem mēs zinām, kad līdz Makabeāņu perioda sākumam otrā gadsimta pirms Kristus pirmajā pusē novirze tika pārtraukta. Samarieši pieturējās pie 25. Marta ekvinokcijas, kuru viņi ievēro vēl šodien. Viņu pretošanās pieraksti norāda, ka arī viņi iespējams pastāvēja uz to laika noteikšanu, kāda izraēlā bija iedibināta no Jeroboāma laikiem. Šo argumentu dažu zinātnieki ir pētījuši un izvirzījuši, tomēr tos ir noraidījusi Silvija Povels - Niami. Tomēr nav šaubu, ka viņu kalendārs ir pēc atjaunošanas un pēc - Vedās Derības kanona strukūra.
Robertsona Smita secinājumi attiecībā uz 26. Februāri varēja rasties no kļūdas, ka Babilonijā lietotais kalendārs ir konstants, kaut gan faktiski tam bija jāmainās kopā ar ekvinokciju. Viņš un Frazers neieraudzīja visu nozīmi tam, ko viņi pētīja, kaut arī Frazers būtībā apskatīja ķēniņa nogalināšanu Lois mēnesī, kuru viņš salīdzina ar Tammuzu, tādā veidā radot nepieciešamu asociāciju.
Datuma noteikšana 229. Gadam pirms mūsu ēras radīja skaidru un grūtu problēmu samariešiem. Ekvinokcija bija laika gaitā pavirzījusies uz priekšu, un tas vairs nebija iezīmētais punkts 25. marts, ko persieši un tiem pakļautās valstis bija ievērojušas iepriekšējos simts gadus. Tas iekļāva arī samariešus. Šī atšķirība nebija saistīta ar vēlākas pēc ekvinokcijas Jaunā Gada problēmu, kura iespējams bija saistīta ar sākotnējo Jeroboāma problēmu.
Kas tad notika 229. Gadā pirms mūsu ēras? Kādēļ tas būtu tik svarīgi? Robertsons Smits domā, ka maķedonieši ievēroja Xanthicus mēnesi 229. Gada februārī. Tas iespējams ir balstīts uz pieņēmumu, ka babiloniešiem bija tas pats kalendārs, kas vienmēr, taču tas varēja tā arī nebūt.
229. gadā Jaunā Mēness konjunkcija, kas ir tad pat, kad grieķi noteica jauno mēnesi, Babilonijā nebija 26. Februārī, bet gan 24. Februārī pulksten 9:58 vakarā un kādas divdesmit minūtes agrāk Jeruzālemē. Tātad visas tautas 229. Gadā jauno mēnesi ievērotu 25. Februārī, sākot no 24. Februāra vakara.
Ekvinokcija 229. Gadā pirms Kristus bija 24. Martā pulksten 5:01vakarā. Saule rietēja pulksten 18:14 Babilonijā un kādas divdesmit minūtes agrāk, apmēram 17:55 jeruzālemē. Tas bija galvenais pavediens un iemesls izmaiņām. Samarieši nepieņēma un vēl arvien nepieņem ekvinokcijas izmaiņu. Viņi kā ekvinokciju uzskata 25. Martu kā vienmēr to darījuši, arī šodien. Viņi neiesāk jaunu mēnesi līdz pat noteiktam datumam, 25. Martam. Jaunais Mēness 229. Gadā pirms Kristus martā bija 25. Datumā pulksten 00:01 tā parādoties ekvinokcijas vakarā, kā viņi bija noteikuši, un dienu pirms dienas kā tādas. Tā samariešiem vajadzēja un viņi arī pārcēla Jauno Mēnesi uz nākošo Jauno Mēnesi - 23. Aprīli, uz pulksten 9:42 vakarā. Tā viņi nonāca absurdā pozīcijā svinot Jauno Gadu neticami vēlu - 24. Aprīlī un Pasā svētkus 229. Gada 8. maijā.
Iespējams, ka tieši šis ir īstais izmaiņu cēlonis. Babilonieši sāka savu gadu no Tišri, taču vēl arvien paļāvās uz datumiem ap ekvinokciju. Fakts ir tāds, ka tajā gadā Xanthicus mēnesis bija agrāk nekā Nisans un samariešu pirmais mēnesis. Vēlāk mēs redzēsim, ka pastāv vēl viena iespēja. Iespējams, ka novēlošanās notika dēļ nevēlēšanās izmainīt datumus, kas attiecās uz 25. martu. 25 marts palika statiska ekvinokcija līdz pat Juliāna kalendāra formulēšanai, un tā bija noteicošais punkts Ištara svētkiem jeb Lieldienām austrumos un iespējams saistījās ar Atis svētkiem. 25. Marts palika Jaunais Gads starp anglosakšiem viņu eksistences visās vietās, ASV ieskaitot, līdz pat mūsu ēras 16. Gadsimta vidum. Mēs varam novirzīties no Juliāna un Gregorāņu datumiem, tomēr astronomiskie 25. Marta ekvinokcijas aprēķini tik un tā norāda šo laika logu.
Tātad, visi pieņēmumi par kalendāru un W. Robertsona Smita secinājumi ir jāapskata vēl tālāk. No mums pieejamajām detaļām šķiet, ka babiloniešu un samariešu kalendāri šajā gadā par vienu mēnesi atšķīrās, un ekvinokcijas stāvoklis, kā arī Jaunais Mēness spēj izskaidrot, kādēļ tas tā bija. Iespējams, ka babiloniešu sistēma vienkārši piemērojās, un tiek uzskatīts, ka tā tieši arī notika, ka jūdu, grieķu un babiloniešu mēneši pēc šī datuma sakrita ar Xanthicus mēnesi, kurš nu attiecās uz Nisanu un Abibu, un tas tā turpinājās līdz pat Tempļa perioda beigām 70. Gadā pirms mūsu ēras.
Visos laikos līdz pat šim gadsimtam mēnešu pielīdzināšana ekvinokcijai bija normāla parādība visā pasaulē. Samarieši kaut kādu iemeslu dēļ bija palikuši fiksēti laikā, un no tā laika noteica savu Jauno Mēnesi no pirmā mēneša pēc 25. Marta kā fiksētas ekvinokcijas. Tas nozīmēja, ka daļā laika iepriekšējos gadsimtos gadu pēc gada viņi savus svētkus svinēja jūdu un grieķu - babiloniešu kalendāra astotajā mēnesī. Nu viņi ir nonākuši progresīvā nesaskaņā. No mūs iepriekšējās izpētes mēs redzam, ka tas ir iemesls, kādēļ Jeroboāms tika nosodīts (sk. Jeroboam and the Hillel Calendar (No. 191)). Šo kļūdu radīja Ekvinokcijas iesaldēšana.
Ja samariešu sistēma nebija saskaņā ar babiloniešu sistēmu un pati par sevi bija novirze, tad tā bija efektīva un 229. Gadā jau ilgi darbojās. Ja W. Robertsons Smits nav kļūdījies un maķedoniešu kalendārs 229. Gadā pirms mūsu ēras bija mēnesi agrāks, tad mums šajā gadā ir trīs kļūdainas sistēmas. Tomēr, ir iespējams ka viņa aprēķini ir balstīti uz pieņēmumiem par konstantu babiloniešu kalendāru. Babiloniešu kalendārs tajā gadā tāpat varēja būt mēnesi vēlāks nekā tiek domāts, un saskaņā ar samariešu kalendāru, balstoties uz ekvinokcijas kustību pirms 25. Marta, un kura aprēķinājuši grieķi, un pēc kuras nevadījās babiloniešu priesterība.
Šo kļūdu vēlāk apzinājās un izlaboja babilonieši pēc maķedoniešu ietekmes. To, tāpat ietekmējušies no maķedoniešiem. Vēlāk izlaboja arī jūdi. Kaut kāda iemesla dēļ šīs zināšanas neņēma vērā samarieši, kuri saglabāja savu oriģinālo kalendāru, kurš balstījās uz 25. Marta ekvinokciju un Jauno Mēnesi, kas tika noteikts pēc šī datuma. Tāpat var būt, ka novirze radās no šī 229. Gada pirms mūsu ēras, jo maķedonieši pareizi izrēķināja ekvinokcijas maiņu.
Ir liela nozīme noteikt pareizu seno kalendāru.
Alternatīva iespēja
Ja mēs par galveno vērtību pieņemam Robertsona Smita informāciju, pastāv vēl viena alternatīva attiecībā uz šīm trijām atšķirīgajām sistēmām.
Ja maķedoniešu kalendārs patiešām bija mēnesi agrāk - 229. Gada pirms mūsu ēras 26. Februārī, vairāk nekā dienu vēlāk pēc konjunkcijas, ko viņi ievēroja, tad mēs raugāmies uz divu pagānu sistēmu satikšanos un 229. Gads pirms mūsu ēras patiešām ir pavērsiena gads. Mums ir trīs kalendāri, un vēlākie ir samarieši ar savu Jauno Mēnesi pēc 25. marta. Ja Xanthicus mēnesis līdz pat 229. Gadam bija mēnesi agrāk un ja maķedoniešu mēnesis Lois patiešām bija tas pats, kas Tammuz jeb Dummuzi mēnesis; un upuri pēc Frazera pieņēmumiem patiešām ir identiski, tad mēs lūkojamies uz sākotnēji pagānu kalendāru. Šis kalendārs, iespējams, ir tas, kas tika ieviests Ķīnā. Tas varēja pat ietekmēt arābus līdz pat pēc kristietietības pagānu sistēmai, ietekmējot viņu aprēķinus un uzskatus par Ramadanu attiecībā uz Muhameda vēsti.
Ir norādes, ka šis kalendārs tika sinhronizēts maķedoniešu valdīšanas laikā Mazāzijā un pēc tam Helenizācijas periodā. Vienīgie, kas netrāpījās pa sitienam bija samarieši, kuri pieturējās pie pēc - 25. Marta jaunā mēneša novirzes, kā, iespējams, nav bijis babiloniešu gadījumā, ja vien mēs to neuztveram kā viņu oriģinālo kalendāru. Citas novirzes varēja būt pagānu sistēma, kas tika saglabāta arī Ķīnā un starp dažām Vidējo Austrumu ciltīm.
Samariešu kalendārs ir vienīgais zināmais kandidāts, kuram ir gods nest Jeroboāma kalendāra pēcteča nosaukumu ar pēc ekvinokcijas Jauno Mēnesi. Tomēr norādes augstākminētajos gadījumos attiecībā uz babiloniešu un maķedoniešu kalendāriem pārsteidzošas.
Fakts ir tāds, ka Kristum un apustuļiem, kā arī sākotnējajai draudzei nebija iebildumu pret Tempļa perioda kalendāru. Viņi pēc tā vadījās visu sākotnējās draudzes laiku pirms un pēc Jeruzālemes iznīcināšanas. Viņi pilnībā ignorēja vēlāko jūdu kalendāru, kurš tika ieviests 358. Gadā pēc Kristus no Hilela II laikiem. Tas ir visstiprākais arguments, kurš uzskatām par pareizu.
Nisana problēmas kristietībā
Nikejas Padome pieņēma formulu, pēc kuras jānosaka Pasā mēnesis jeb Nisans. Romiešu sistēma bija turējusi noteikšanas sekvenci, kura bija balstīta uz aprēķinu sistēmu, kas atšķīrās no austrumu sistēmas un balstījās uz astoņdesmit divu gadu ciklu, nevis uz deviņpadsmit gadu ciklu, kādu ievēroja Sīrijā un austrumos.
Šķiet, ka arī britu kristieši ir ievērojuši šo sistēmu (pamatojoties uz Krusch, cf. Cath. Encyc., art. Easter, Vol. V, p. 229). Kristieši Gallijā pieņēma Viktorija piecu simtu trīsdesmit divu gadu ciklu (ibid.). Aleksandrieši vadījās pēc Nikejas kalendāra, bet Roma ne vienmēr palika pie sava garā cikla, kuru viņi saista arī ar Britoņiem (un iespējams ka nepareizi, lai izvairītos no tā, ka viņi ir kvatrodecimāņi sk. Joseph Schmid Die Osterfestberechnung auf den britischen Inseln, 1904, cf. Cath. Encyc., ibid; cf. the paper The Quartodeciman Disputes (No. 277)). Pēc Nikejas viņi piekrita Aleksandrijai attiecībā uz Lieldienām 326, 330, 333, 340, 341, 343. Gados. Romieši no grieķiem atšķīrās arī savā Lieldienu ievērošanā: viņi nesvinēja Lieldienas nākošajā dienā, kad pilnais mēness iekrita sestdienā. Austrumos šī problēma netika atrisināta vairākus gadu desmitus. Rezultāts bija tāds, ka šīs variācijas ietekmēja Nisana noteikšanas vienkāršību un noveda pie Pasā novirzīšanas un vēlāk pie pagānu Lieldienu svinēšanas.
Ortodoksu/Katoļu šķelšanās
Kad radās šķelšanās starp rietumiem un austrumiem, Austrumu draudze atgriezās pie tādas Nisana noteikšanas un ievērošanas, kā to darīja jūdi. Vienīgā problēma bija tā, ka starp Nikejas padomi un Konstantinopoles padomi un vēlākām padomēm, jūdi bija pieņēmuši citu kalendāru rabīna Hilela II vadībā. Tas tika ieviests 358. Gadā pēc Kristus un visu izmainīja līdz pat 10. gadsimtam. Tā Ortodoksālā baznīca, kuru bija ietekmējis Juliāna kalendārs, kuru reliģiskiem nolūkiem tā lieto vēl šodien, 1997. Gadā Lieldienas svinēja 27. Aprīlī, taču rietumu baznīcas tās svinēja Martā, iesākot pēdējās Neraudzētās Maizes svētku brīvdienās, ja pamatojas uz patieso kalendāru, kas tika ievērots Otrā Tempļa periodā. Tā rabīniskais Hilela kalendāra farss tika ieviests ortodoksālajās baznīcās. Tātad, Jauno Gadu nepareizi nosaka vairāk nekā 100 miljoni kristiešu, kā arī rabīniskā sistēma, kurai viņi akli seko.
Jaunā Gada pirmā mēneša pirmo dienu (1.Nisanu) ir noteicis Dievs, un tā kā pavēle ir jāievēro uz mūžīgiem laikiem. Tā pēc dotās formulas tiek noteikta vienkārši, un tā ir svēta kopā sanākšana, kuru ievēro tādā pašā veidā kā visas svētku dienas, kas pieminētas 3.Mozus grāmatā 23. nodaļā ar obligātu kopā sanākšanu pielūgšanai un svinēšanai.
q
